Latvijas brūnā. Latvijas brūnās govju šķirnes izcelšanās raksturojums

3. Latvijas brūnā

3.1. Latvijas brūnās govju šķirnes izcelšanās raksturojums

Zemnieku saimniecībās līdz pat 19. gs. beigām bija pārsvarā vietējie liellopi. To ilgstoša audzēšana izskaidrojama ar to, ka vietējo liellopu īpašības – izturība un mazprasīgums – bija veidojušās lopiem gadsimtu gaitā piemērojoties Baltijas klimatam un ekstensīvai lopkopībai. Šīm īpašībām tika pievērsta lielāka nozīme nekā izslaukumam kuri Baltijas lopiem bija zemi.

Attīstoties piensaimniecībai, zemnieki pamazām sāka nomainīt vietējos liellopus pret kultūras šķirnēm. Taču vietējie liellopi nebūt neizzuda. Audzējamo šķirņu sarakstā tika iekļautas trīs krustošanas neietekmētas vietējās šķirnes – Latvijas sarkanraibā, Latvijas sarkanā un Latvijas zilā.

Liellopu šķirnes uzlabošanā krustojot, Latvijā izdalāmi vairāki periodi:

Pirmajam periodam 19. gs. sākumā raksturīgs stihisks dažādu ārzemju šķirņu lopu imports. Šķirņu dažādība muižu ganāmpulkos izveidojās ļoti liela. Bet izrādījās, ka ievestajiem liellopiem bija jāizdzīvo neierastos klimatiskajos apstākļos un kur turklāt pastāvēja ekstensīva kopšanas un ēdināšanas tehnika. Gandrīz visu Rietumeiropas šķirņu lopi nīkuļoja, ātri zaudēja savas labās īpašības un izmira vai arī pēc dažām paaudzēm izzuda vietējo lopu masā.

19. gs otrajā pusē beidzot izdevās iegūt noturīgus rezultātus tajās Vidzemes muižās, kurās no Ziemeļvācijas ieveda Angelnes sarkanbrūnās govis. Ievērojot šķirnes piemērotību, to strauji ieviesa Latvijas, it īpaši Vidzemes muižās (Blease, 1899.g. 136-143). Ar to sākās otrais periods liellopu šķirnes uzlabošanā Latvijā. Sevišķi plaši praktizēja Angelnas buļļu krustošanu ar vietējām govīm. Angelnas sarkanbrūnie lopi pilnībā apmierināja izslaukuma ziņā, jo deva vidēji 2800 l piena gadā, diemžēl piena tauku saturs tiem nepārsniedza 3.2 - 3.5 % (Karelins 1950, 21.lpp. [17]). Tādēļ 19. gs beigās Latvijas muižās sāka ievest Dānijas sarkanos (Finas) lopus, kuriem ne vien piena tauku procents, bet arī izslaukums, bija lielāks nekā Angelnas lopiem (3.7 % un 4172 kg) un kuri tāpat labi aklimatizējās. Sākās trešais periods liellopu šķirņu uzlabošanā, kas bija virzīts uz piena tauku satura paaugstināšanu.

Ar 20.gs 20 gadu sākumu datējams ceturtais periods liellopu šķirnes izkopšanā: 1922.g. Pirmais Latvijas lopkopju kongress atzina par iespējamu pārtraukt ārzemju lopu ievešanu un vietējo Angelnes – Fina lopu krustojuma pēctečus sākt uzlabot, atlasot un audzējot eksemplārus ar augstu izslaukumu un tauku saturu pienā. Šos lopus nosauca par Latvijas brūnajiem (ciltszīme LB). LB veidošanās process ilga 15 – 20 lopu paaudzes un beidzās tikai 30-tajos gados (Kareļins, 1950, 28 lpp). Pakāpeniski LB lopi kļuva par Latvijas liellopu pamatšķirni. Galvenais LB izplatības cēlonis bija to augstā ražība. Pēc Latvijas šķirnes lopu ciltsgrāmatas datiem, LB lopu izslaukums un piena tauku saturs bija: 1925.g. – 2598 kg – 3.9 %; 1939. g. – 3279 kg – 4.13 %.

Atkārtoti Latvijā Dānijas sarkanos lopus sāka mērķtiecīgi izmantot sākot ar pagājušā gadsimta 60 – tajiem gadiem, bet Angelnas un Holšteinas sarkanraibos no 70 – tajiem gadiem. 1988. gadā sākta mērķtiecīga “asins pieliešana” arī ar Zviedrijas sarkanraibās šķirnes vaisliniekiem.

Sarkano šķirņu grupā ietilpst – Latvijas brūnā, Dānijas sarkanā, Angelnas, Zviedrijas sarkanraibā, Airšīras, Švices un Holšteinfrīzu sarkanraibā šķirne, kā arī šo šķirņu savstarpējie pārojumi.

Sarkano šķirņu radnieciskā grupa ir ļoti atšķirīga no melnraibo šķirņu grupas tieši pēc ģenētiskā sastāva un saderības, tāpēc pasaulē selekcijas vajadzībām nepielieto šo neradniecisko šķirņu savstarpēju krustošanu. Pētījumos noskaidrots, ka vislabākos rezultātus LB šķirnes dzīvnieki uzrāda izmantojot Zviedrijas sarkanraibās šķirnes vaisliniekus. (3.1. tab.).

⇐ Предыдущая 1 2 3 456 7 8 9 10 Следующая ⇒